Pirmo pusi dienas Kapri salā cīnījos ar vēlmi kāpt visās klintīs. Zem bieza, bieza turistico slēpjas paradīze, kur arī es, ja būtu slimi bagāts aristokrātisku dāmu ārsts, nopirktu pleķi un atvazātu sfinksas un kaķus (Muntem gan laikam vairāk patika suņi), un dietu laimē, kamēr kāds aplaista manu daiļo, mierpilno dārzu. Blakus vientuļam cementa maisītājam uz apaugušās sienas ne vien zied nezkas, bet arī aug vīģes un violetas vārtās pa zemi. Citroni ir visur, arī limončello un uz zivs, ko man iedeva viesmīlis, kas mācēja teikt “paldies” tik apburoši, ka samācīju viņam teikt arī “lūdzu”.