Ķepiņām auksti
Rap Gam1 photo • May 24 2019 12:31
Šodien nedaudz parunāšu par saviem novērojumiem saistībā ar sabiedrības "padibenēm", zināmiem arī kā dzērājbomži.
Jau laikus lūgšu pietaupīt pie sevis tekstus "viņiem dzīvē nav paveicies" utt., jo aizvadīt dienas ar pudeli rokās ir tikai un vienīgi viņu pašu izvēle, alkohols neatrisina nevienu problēmu.
Šoreiz mans sakāmais būs par konkrēti slimnīcām, manā gadījumā par Liepājas reģionālo slimnīcu...MoreŠodien nedaudz parunāšu par saviem novērojumiem saistībā ar sabiedrības "padibenēm", zināmiem arī kā dzērājbomži.
Jau laikus lūgšu pietaupīt pie sevis tekstus "viņiem dzīvē nav paveicies" utt., jo aizvadīt dienas ar pudeli rokās ir tikai un vienīgi viņu pašu izvēle, alkohols neatrisina nevienu problēmu.
Šoreiz mans sakāmais būs par konkrēti slimnīcām, manā gadījumā par Liepājas reģionālo slimnīcu.
Joprojām neesmu izpratis, ko atbildīgie cilvēki "pīpējuši", kad nākuši klajā ar šādu jaunumu, bet, nu jau kādu laiku, atskurbtuvju funkcijas ir uzveltas uz slimnīcas personāla pleciem.
Piedzēries, atslēdzies uz soliņa vai kādā vārtrūmē, kaut kur, nezin kur, sasists, sakāvies, vai vēl ļaunāk nepārbaudītu un netīru šļircu sadurstīts, tiek nogādāts ar NMPD ekipāžas auto uz slimnīcu!
Tiek runāts par darbinieku nepietiekamu atalgošanu, par to, kā jāmaksā sods, ja NMPD ekipāžas izsaukums, pēc viņu domām, ir nepamatots. Veciem cilvēkiem bail meklēt palīdzību pie NMPD, jo nevar zināt, vai nenāksies maksāt sodu.
Bet bomžus vadāt? Netīrus, utainus, smirdīgus un apmīzušos, to gan var.
Kādēļ tas tik ļoti iedūries acī? Pirms kāds laika mana sieva ar mazāko dēlu atradās Liepājas Reģionālās Slimnīcas traumpunktā. Pāris metrus tālāk ratiņkrēslā sēdēja dzērājbomzis. Dzirdot slimnīcas personāla sarunas, todien ne pirmais, ne pēdējais. Sieva pati savām acīm redzēja situāciju, kā šis bomzis, pašam nemanot, nav spējis saturēt urīnu. Pat nav centies. Tik pamana, ka slapjš, nopurina kāju un aizripinās nedaudz tālāk, redz, "Tas nebiju es". Traumpunktā atrodas bērns ar vaļēju, asiņojošu brūci, un turpat neaprakstāmi netīrs sabiedrības indivīds... Kāda gan šeit var būt runa par jelkādām higiēnas normām? Slimnīca ir tā vieta, kurai jābūt pēc iespējas sterilai. Šādas situācijas nav pieņemamas ne mums, pacientiem, ne arī pašam personālam.
Un, tomēr, bomžus ņem un turpina vest.
Kādēļ rodas sajūta, ka šīm pabirām ir lielākas tiesības un nekādi pienākumi? Vai no bomžiem kādreiz tiek pieprasīta soda apmaksa par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes? Vai bomži maksā par guļvietu slimnīcā?
Savukārt, kad es pirms 2 gadiem zvanīju uz slimnīcu nakts laikā, jo mani negaidot pārsteidza migrēna (mājās nebija attiecīgo medikamentu), dispičere rupji norādīja "Nevajag Dzert". Kā tad tā, piedzērušos bomzi uz slimnīcu aizvedīs izgulēt dzērumu, nomazgās un sakops, bet mani, normālu, pilntiesīgu sabiedrības locekli, nosauc par dzērāju un atstāj likteņa varā (Tie, kas pazīst Migrēnu, sapratīs).
Lai nu kā, šodien šī problēma manā redzeslokā parādījās atkārtoti. Dodoties uz Liepājas reģionālo slimnīcu, lai pārsietu roku, kas man jādara 6 nedēļas no vietas kopš operācijas veikšanas brīža, ierodoties pie slimnīcas ieejas jau sastapu kādu noskrandušu vīru, kas tukšoja lētu 1l vīnu (atgādināšu, ka sabiedriskā vietā alkohola lietošana ir aizliegta). Pēc 30minūtēm, jau izejot no slimnīcas, šo pašu vīru sastapu jau guļam uz zemes. Garām vienaldzīgi paiet cilvēki, arī māmiņas ar maziem bērniem vai zīdaiņiem ratiņos.
Kā tas parasti ir pieņemts, Slimnīcās dežūrē pašvaldības policija. Kur gan visu šo laiku skatījās pašvaldības policijas darbinieks, kas atrodas šajā objektā?
Pats esmu apsargs un, ja būtu abas rokas rīcībspējīgas, pats būtu šo vīru aizvilcis policijas darbiniekam pie kājām.
Un šeit, neviļus, aizdomājos. Liepājas reģionālā slimnīca atrodas nomaļus no pilsētas burzmas, teju vai meža ielokā. Tuvākais veikals, mazu gabaliņu tālāk. Vai šis vīrs speciāli ar savu tikko nopirkto vīnu ieradies piedzerties slimnīcas priekšā, lai saņemtu sev "pienākošos" aprūpi?
Šī ir netaisnība, kas sāp ikvienam pilsonim. Maksā nodokļus, bet nevari pat tikt pie ārstiem, atrasties tīrās telpās vai, bez papildus samaksas, uzturēties līdzās savam skolas vecuma bērnam, ja tas nonācis slimnīcā.
Es saprotu, ka šobrīd esmu bezspēcīgs un varu tikai vāvuļot un savu sāpi iznest uz āru. Bet, varbūt tieši šis manis rakstītais teksts spēs kaut ko iekustināt, varbūt kāds izlasīs un zinās, ar ko aprunāties, kam nodot ziņu, kam pasūdzēties.
Ja sēdēsim klusu, nekas nemainīsies uz labo pusi.
Ar cieņu: Jānis Lūciņš
