*** Kaut kur aiz blāvas horizonta malas Kāds švīkā jaunus liktens pavedienus. Tiem apakšā melns zirneklis auž tīklu, Tik spēcīgu kā jaunas rozā brilles. Un pienāks reiz tas laiks kad abi kopā Mēs pasakām vairs ticēt nepratīsim. Bet sapņi, kas reiz šķita netverami, Caur mūsu darbiem dzīvot sākuši. Ir nostūris, kur mēness notver sauli, Kur zvaigznes sīkās laterniņās tvīkst. Tur kādreiz atkal satiksimies, tici, Līdz tam savs ceļš caur ērkšķu krūmiem ved. Jans Ikes 6.jūlijs