*** Tad, kad tumsa atnāk nepielūdzama, Tā pāri pārklājas kā deķis liktenim un pūst. Pats likten's, tumsā ieslodzīts, vēl turas Pie savām dzimtas saknēm cerīgi. Tad, kad atnāk izsapņotā gaisma Tik spoža, tā kā rīta saule, žilbina. Dzimtenene, stigās iemītās takas- Lūk, mūsu mājas, mūsu baltais krasts. Latvietis piedzimstot spītīgs bez gala, Viņš spējot stāvēt katram vējam pretī. Mājas viemēr saucis īstajā vārdā, Pie dzimtas saknēm lējis asaras. Jans Ikes 4.maijs