*** Kā akmens, kas no sirds man novēlies, Stāsts dienas skaita, aizvien vēl nepabeigts. Viena, divas, nu jau paskrējušas sešas Bet noslēpums joprojām neatklāts. Tu basām kājām bridi neatskatoties Caur straumi ledaino, kas dzīvi skauj. Tur aiztek laiks, to neviens nevar uzveikt, Bet tu, ar spārniem aizlaustiem, vēl cīnies. Septītās dienas rīts aust un cerība noplok, Saule, vai ļausi kam apslēptam brīvam kļūt? Mīlestība- zāles tā vai saldā inde Kas mūžsenos stāstos dažādi satikta. Jans Ikes 11.marts