Maruta cīrule. "Mudīte Austriņa. [ 1924. gada 19. janvārī - 1991. gada 2. jūlijā,ceļā uz Vecpiebalgas "Kaikašiem"]." III.
Frype userCreated: Aug 31 2011 12:09
[ .. ] 1958. gadā maksai par studiju nobeigšanu sakrāto naudu Mudīte Austriņa iztērēja ceļojumam uz Peru.Viņa klīda pa ielām un vēroja krāsainos nabagus, indiānietes tautas tērpos, putekļos guļošos bērnus un čūsku dīdītāju mākslu. Augstkalnu retinātajā gaisā bija grūti paelpot, karstajā gaisā vibrēja inku stabulīšu maigās skaņas. Mudīte Austriņa iegriezās tirgos un baznīcās, zvejoja foreles Titikaka ezerā, brauca uz seno inku pilsētu Kusko un Maču - Pikču saules templi. Mudīte Austriņa iepazina un vairākus gadus turpināja pētīt indiāņu vēsturi un kultūru. Mūža beigās viņa Lilijai Dzenei rakstītā vēstulē atzina, ka šis 1958. gada brauciens uz Peru bijis īstais sākums viņas interesei par visu, kas pasaules tautu vēsturē, reliģijā, un mākslā saistīts ar sauli. Pēc atgriešanās no Peru Mudīte Austriņa pameta Ņujorku un pārcēlās uz tūristu un mākslinieku iemīļoto Sausalito. No 1959. gada augusta beigām līdz 1964. gadam viņa strādāja par konsultanti Sausalito primitīvās mākslas galerijā "Trīstamba". Galerijas dibinātāji bija trīs draugi- Brūss un Maiga Deitoni, Mudīte Austriņa. Nosaukumu izdomāja Brūss, to veido latviešu skaitļa vārds "trīs" un kečvu cilts indiāņu valodas lietvārds "tamba",kas nozīmē ' atpūtas vieta ceļā uz Sauli ' . "Trīstambas" gados Mudīte Austriņa turpināja meklēt brīnumainus iespaidus un piedzīvojumus un priecāties par dzīves skaistumu. 1961. gadā viņa apmeklēja Meksiku un nedatētā vēstulē rakstīja Lizetei Skalbei: "Tas bija brīnišķīgs atklājums, šī indiāņu zeme ar pagātni, tagadni un nākotni. Monte Alban pilskalnā netālu no Mitlas , kas celts 3000 gadu atpakaļ saules un mēness tecēšanas vērošanai, man likās, ka esmu reiz atkal nonākusi "Saulrietos". Tur bija sirdij "viss, ko viņa prasa", saule, puķu medus smarža un rasa, un 3000 gadu mūžības. Visu to redzot, liels miers nāca pār mani..". 1963.gadā Mudīte Austriņa pirmoreiz apmeklēja Romu, kur ciemojās tēva drauga- gleznotāja Niklāva Strunkes ģimenē, un daudzus turpmākos gadus nebeidza atkārtot, ka Roma pārspēj visas pārējās trimdas pasaules pilsētas. 1964. gada 18. janvārī Mudīte Austriņa no Sausalito rakstīja Lizetei Skalbei: "Nu man visu laiku sajūta, it kā laiks atkal reiz no vertikālā vērties horizontālā ( to tā vienā grāmatā par zapotēku indiāņiem reiz izlasīju) latviski laikam labāk būtu teikt- pārlaicīgā laikā vērties. Jā ,tieši šī sajūta man bija Romā, kur es atradu VISAS TĀS VĒRTĪBAS, kas bija manā bērnībā,bet ko šais garajos prombūtnes gados es reizēm it kā sāku šaubīt un apšaubīt,- tās sāka likties augstākās nerealitātes, iespējamas tikai krusttēva pasakā Un Romā no paša pirmā brīža- VISS BIJA , un mani pārņēma neizteicama laimes sajūta: pēc 20 gariem gadiem biju atkal MĀJĀS ". Pēc atgriešanās no Itālijas Mudīte Austriņa vēl ilgi grima līdzcilvēku vairumam nesaprotamos sapņos par "mūžīgās pilsētas "brīnumiem. Sausalito dzīvoklī viņa ierīkoja Romas altāri, kur, svinīgai mūzikai skanot, mēdza upurēt dieviem, un, kvēpinot mirres, lasīja grāmatas par Romas vēsturi un kultūru. " Roma ir inde, Roma ir DEBESU, pašas paradīzes vīns, no kā reibst kā ne no kā cita šai saulē", viņa1963. gada Ziemassvētku vēstulē rakstīja Bertai Rudzītei. 1965.gadā, lasot Gora Vidala grāmatu "Džuliāns Atkritējs", Mudītei iešāvās prātā doma sarīkot "Trīstambā" sauļu izstādi. 1965. gadā Jāņos galerijā tika svinēti Jāņi un atklāta sauļu izstāde. 1964. gadā lielo ēku, kur atradās "Trīstamba", nācās pārdot. Maiga un Brūss Deitoni pēc tam nopirka paši savu īpašumu, bet Mudīte Austriņa devās uz Filadelfiju un kopā ar dažiem tautiešiem nodibināja galeriju " Vendo Nubes ". Filadelfijas galerija cieta finansiālu neveiksmi. 1966. gadā Mudīte Austriņa atgriezās Ņujorkā. 1968.gada vasarā un rudenī Mudīte Austriņa ciemojās pie Deitoniem Kalifornijā. Simtgadīgās muižas zirgustallī viņa iekārtoja "sauļu klētiņu", mēdza tur sēdēt un rakstīt vēstules vai tā saucamās "notācijas". Savā "sauļu klētiņā" Mudīte izkāra bērnu zīmētus "saules karogus" un Jāņuzāļu saišķus. 1968. gada 7. decembrī, jau Ņujorkā dzīvodama, Mudīte no draugiem Sendijas un Frenka saņēma Ziemassvētku dāvanu- kladi "brīnišķīgo ideju pierakstīšanai ". Tur viņa ierakstīja savas ieceres par saules svinēšanu un pasaulē mazākā saules muzeja izveidošanu- "piezīmes; mūžīga ceļinieka gaisīgu roku uzmestas" , par "saules klētiņu", kur "No tumsas metiem, ēnu audiem aužas.. gaismas stellēs zvaigžņu raksti ", par vietu, kur "..nav laika; tas pazudis jau sen iekritis aizvakar tepat klētiņai blakus saldūdens akacī, kopā ar pulksteni un apstājies tur.[ .. ] "Pazuduši saulveži, stikla kalnā kāpēji,saules koka meklētāji,varēs brīdi tur piestāt, pakavēties Saules klētiņā, starp sienzālīšu noputējušām saulēm un atpūsties aiz tām mazā cellītē starp starp zāļu pušķiem zvaigžņotu inku ēzeļdeķi pārsegtā lāviņā. Ja viņi pie vārtiem,dzelžos kaltiem, varēs atminēt Gaismas steļļu mīklu ",- Mudīte Austriņa sapņoja savā "Idea Book ".
Share