Fragmenti no Antona Austriņa atmiņu tēlojuma "Emīlis Dārziņš" ( 1875.{22.X} 3.XI- 1910. {18.} 31.VIII ).
MarutaCreated: Nov 3 2014 14:23
"Uz stāva upes krauja( nedomājiet tik Gvadalkviviras, es ar neteikšu Gaujas) atstāts, nolaists dārzs, pieviesies staipekņu un avenāju.Tādus apmēram zīmējis Borisovs- Musatovs un aprakstījis Čehovs. Par pils dārzu var noturēt no pirmā acu uzmetiena, un jūs jau skatāties pēc vientuļi sērojošās pils jaunavas uz apsūnojušā soliņa zem kuplās liepas. Bet tad jūs ieraugāt atstātu vasarnīcu vienā dārza stūrī ar dēļiem aizsistiem logiem un divām skumstošām grieķu figūrām pie ieejas, kuras skumst par skaistā stūrīša atstātību. Klusums. Migla sāk celties pēc saulrieta. Silta vasaras nakts migla. Tikai dārza vidū šalc fontāns. Un kaut kur dziļi lejā runājas upe. Ar ko? Ar iegrauzto radžaino krastu? Ar fontānu vai uzlēcošu mēnesi? Bet kas par savādu fontānu- sievietes tēls, pa pusei zālēm apaudzis, -vai pati Venus tur met šaltes kā dzintara krelles jaunajam mēnestiņam pretī. Kāda nebēdīga spēlēšanās, jautrin jautra krēslas rotaļa, mirdzinspoža, saldkairinoša! Un mēness, lai jauniņš, še visas tekas pazīst vecā dārzā, jau vadījis laumas, jau pulcējis nāras, šis manīgais izlūks un vadātājs vienā personā. Te no vasarnīcas puses tuvojas fontānam kāds stalts vīrs Mocarta gaitu, apolonisku galvu, melodiozi, viegli sapņojoši padziedādams, it kā graciozā melodija to nestu.Vai tā ir serenāde spulgacei vai atbilde nāras vilinājumam, grūti pateikt. Skatījies brītiņu strūklakas rotaļā ar mēnesi, gājējs iejaucas nakts miglā, kas pār krauju sabiezējusi. Vai tas bija senais dārza īpašnieks,? Vai kāds nemiera gars, kam sveša dusa? Viņa dziesma skanēja tik žēli kā dievu izredzētiem. Apburtais dārzs, šķiet, glabā viņa dziesmas- fontāns viņas šalc- saulei, mēnesim un zvaigznēm. Tas varbūt bija kāds dievišķīgs mīlētājs, kurš nerada atbalsi šīs zemes skaistulēs... Un nakts viņu paņēma- mūžībai..." "Par visu vairāk Dārziņš dievinājis Mocarta dzidrumu un grāciju. Aiz cienības un mīlestības pret lielo skaņu ģēniju viņš savu dēlu nokristījis tā vārdā.." ".. īsi pēc iepazīšanās ar Dārziņu, Rīgas Jūrmalā 1907. gada augustā, .., atnācis pie mums ( dzīvojām kopā ar komponistu Zālīti) kādā lietainā palaunagā, atsēdās pie klavierēm un un, brīdi improvizējis, teica, ka spēlēšot savu nāves motīvu. Viņš spēlēja, tā vēl pastiprinādams lietainās novakares smagumu, varēja domāt, ka komponists jūt jau nāves elpu un spēlējas ar to, pats īsti neticēdams tumsas uzvarai. (..) Dārziņa skumjas toreiz šķita mīlestības ieviļņotas( .. ) pēc brīža viņš pārtrauca domīgo klusēšanu, kuru tikko radījis ar savu nāves nocturno, sākdams smiedamies spēlēt- kekvoku. Vai tas bija izmisums vai vienkārša spēlēšanās, nezinu." "Dārziņš laikam diezgan bieži domāja par nāvi.(..) Viņš dievināja Čaikovska pasaules sāpju apgaroto mūzu, tomēr Dārziņa nāves izjūta nebija tik drūma. Zīmīgi saka Alfreds Kalniņš: "Kur citi komponisti, nāvi un nāves sajūtu tēlodami, lieto drūmus akordus mollā, mēs Dārziņa dziesmās sastopam dzidrus akordus dūrā."" "Nobeigdams savu nekrologu par Grīgu, Dārziņš tam novēl pienācīgu vietu tanī lielajā viņpasaules orķestrī, kurā, kā teika stāstot, Bēthovens esot par diriģentu un Rihards Vāgners sitot lielās bungas. Kādu instrumentu gan tur spēlē mūsu mīļais nelaiķis? Man šķiet, savu iemīļoto engliš- hornu, vēstīdams aizsaulei par mākuļainām "Rožainām dienām" zemes virsū un par skaudības nocirsto "Vientuļo priedi". " -A. Austriņš. Prozas izlase "Sirmā stundā". - R, LVI, 483.-490. lpp.
Share