“Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir neaptverama. Bet, kad es biju skrējis saulei līdzi trejdeviņus gadus neatkāpdamies un neatelpodams (lai tikai visu laiku paliktu viņas gaismā!), es sapratu, ka diena nekad nebeidzas. Un, kad trejdeviņus gadus tā biju gājis līdz mēnesim, es sapratu, ka nekad nebeidzas nakts. Un es sapratu, ka vajag stāvēt uz vietas. Diena tad atnāks pati un pati atnāks nakts pie tevis. Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos.” (Imants Ziedonis)