Savukārt pašā Filipīnu Galvaspilsētā Manilā cilvēki visai bieži saskaras ar nāvi. Milzīgās pārapdzīvotības dēļ trūkst vietas, kur apbedīt mirušos, tādēļ kapa vieta mirušajam tiek iznomāta uz ~5 gadiem. Kad šis laiks paiet, tad kaps tiek atvērts un cilvēka mirstīgās atliekas no zārka tiek izņemtas, saliktas parastā plastmasas maisiņā un atdotas tuviniekiem, jo uz šo pašu kapavietu cilvēki stāv rindā. Tuvinieki kauliņus, kuriem nereti klāt vēl ir trūdoša miesa, apskrubina, apmazgā un tad pārapbeda citā, mazākā zemes pleķītī. Bet ja nav neviens, kas ierodas pakaļ mirušā kauliem, tad tie tiek vienkārši izmesti turpat kapu teritorijā. Interesanti ir vēl tas, ka trūcīgie Manilas iedzīvotāji, kuri nevar atļauties īrēt sev dzīvesvietu, dzīvo kapos. Tur esot pat elektrība, dzeramais ūdens un pāris veikali. Savukārt bērniem nekas - bērnība paiet rotaļājoties pa kapu kopiņām un bumbas vietā izmantojot kādu galvaskausu.