Černobiļas sprādziens 1986. gada 26. aprīlī ir viens no visspilgtākajiem piemēriem vēsturē tam, kādas briesmas atomelektrostacijas var mums radīt. Lai gan Černobiļas katastrofa bija pati par sevi briesmīga, viss būtu bijis vēl sliktāk, ja nebūtu bijuši 3 drosmīgie vīri, kas centās visu labot.

Situācija bija aptuveni šāda: kameras korpuss, kurā atradās milzīgs radioaktīva karbona gabals bija tuvu izkušanai caur grīdu un iekrišanai zemāk esošajā ūdens rezervuārā. Ja tas tā notiktu, rastos acumirklī milzīgs tvaiks, kas izraisītu sprādzienu un līdz ar to tūkstošiem kubikmetru radioaktīvās gāzes nonāktu gaisā, sekas būtu katastrofālas. Ātri nolēma, ka to nedrīkst pieļaut, un tādēļ kādam vajadzēja doties atgriezt vaļā baseinā esošo ventīli, lai visu to ūdeni iztukšotu. Trīs vīri, Aleksejs Ananenko, Valērijs Bezpalovs un Boriss Baranovs, brīvprātīgi pieteicās uzdevuma izpildei. Savu uzdevumu viņi izpildīja, bet tas viņiem visiem maksāja dzīvību dēļ milzīgās saņemtās radiācijas devas. Jāatzīmē, ka černobiļas radiācija kopumā skāra 3.3 miljonus Ukraiņu.