Līdz šim biju daiļradē darbojies ar viltojumiem – jo māksla un dramaturģija ir viltojums. Aristotelis savā traktātā „Poētikā” bija rakstījis, ka mākslas augstākais mērķis izraisīt līdzjūtību, bet priekš tā grieķu dramaturģijā bija izkopti algoritmi, kā to panākt. Kad māksla manipulē ar vērotāju, spēlē uz tā, kā uz vijoles stīgām, tās iedarbībā rodas emociju surogāts. Tā liek pārdzīvot par tēliem, kuri patiesībā neeksistē (protams, ja tas nav biogrāfiskais žanrs, rupji runājot). Bet patiesībā tieši tajā surogātā, „nedabiskā veidā, mākslīgi izsauktajās” emocijās slēpjas kāda transcendentā dzirksts, kas paceļ, pilnveido un harmonizē. Nedaudz brutāla paralēle: var pacelt fizisko tonusu arī mājās uz trenažiera, nevis skrienot meža biezoknī no sadusmota lāča. Tātad, kā jau es laiku pa laikam atkārtoju – priekš manis māksla primāri ir tāds dvēseles muskuļa trenažieris. Priekš tā, lai tas darbotos, arī es izstrādāju savu algoritmu, kura pamatā ir jēdzienisko un estētisko kodu komplekss, kura mērķis izraisīt vērotājā daudznozīmīgas sajūtas. Lai mākslas baudītāja metafiziskie receptori vienlaicīgi uztver gan aizkustinājumu un sirsnīgumu, gan arī šīm emocijām pretrunīgās sajūtas.