Jaunībā rakstītas rindas, kuras palūdzu atskaņot mākslīgo intelektu. Kaut tas nav «tīrasiņu latvietis», bet saprast var.

Tu nenāc klāt, es negribu vairs dzīvot,
Es nevēlos, ka mani par brīnumbērnu sauc.
Izbradāta zāle, zem kājām dubļi vien...
Kā būs, tā būs, vienalga kājas brien.

Ko tu saki!? Nebija jau tā!
Tā notiek tikai pasakā.
Nē, draugs, lai paliek meli,
Tie nespēj dzīvi saldināt.

Vai atceries, kā glāstot es lūdzu paklausīt
Un mēģināju vārdiem, cik pratu izklāstīt,
Ka pati dzīves jēgu tu nespēj saskatīt.
Tu negribēji piekrist un mani uzklausīt.

Nē, tu nedzirdēji mani,
Neredzēji ielu, uz kuras atradies.
Tev likās, ka tu proti, ne tikai saskatīt,
Bet arī visu ļauno ar kājām samīdīt.

1983

Atbalstam
Leonards Inkins
LV03HABA0551001337108