Sava zeme mums, savas debesis, sava saule; sava dvēsele mums , kas saņēmusi vienādu mantojumu no sirmās senatnes - no mūsu tēviem un tēvu tēviem un raudzījusies savās debesīs un savā saulē un mūsu ziemas baltumā un mūsu vasaras zaļumā un klausījusies tālas pagātnes dziesmā un mūsu mežu šalkoņā un mūsu starutu čalās, kas skanējušas jau mūsu tēviem kā no dziļas mūžības....
Lūk, par ko mīlestība pret mūsu tēvzemi sakūst kopā ar mīlestību pret savu tautu , mūsu tēvu valodu, mūsu tautu ierašām un garu - tā paliek nedalāma un viena.
/Augusts Saulietis/