Al­bī­na Va­ļin­ke­vi­ča (33 ga­di) stās­ta, ka drau­dze­ne Il­ze ie­dro­ši­nā­ju­si vi­ņu pie­da­lī­ties pār­vēr­tī­bās un mē­rot ce­ļu no Tu­ku­ma ra­jo­na uz pār­vēr­tī­bām Sal­dū. «Šī ide­ja ma­ni aiz­rā­va,» at­zīst Al­bī­na. Vi­ņa vē­lē­jās mai­nīt ma­tu sa­kār­to­ju­mu, arī ci­tas pār­mai­ņas sa­vā vi­zu­āla­jā tē­lā un bi­ju­si ga­ta­va vis­da­žā­dā­ka­jiem eks­pe­ri­men­tiem. Vie­nī­gi nav vē­lē­ju­sies zēn­gal­vi­ņu. Tā sa­vu­laik jau iz­mē­ģi­nā­ta, ta­ču pro­ble­mā­tis­ki bi­jis ma­tus sa­vākt un pēc tam at­au­dzēt. Gal­ve­no­kārt iz­vē­las pa­kā­pe­nis­ku ma­tu grie­zu­mu, līdz ple­ciem, no to­ņiem ie­cie­nī­ti ir tum­ši – bak­la­žā­nu, sar­kans un melns. «Pār­sva­rā ap­mek­lē­ju vie­nu fri­zie­ri, es­mu arī mai­nī­ju­si, ta­ču vien­mēr at­grie­žos pie sa­vē­jā.» Al­bī­na teic, ka ģēr­bjas da­žā­di – nē­sā svār­kus, klei­tas, bet uz dar­bu pār­sva­rā do­das bik­sēs, jo tā ir ēr­tāk. Vi­ņa teic, ka ap­ģēr­bu gal­ve­no­kārt iz­vē­las sar­ka­nā un mel­nā krā­sā. «Ir ap­ģērbs, no ku­ra ne­vē­los at­brī­vo­ties, bet mu­gu­rā arī to vairs ne­vel­ku. Bie­ži ne­pēr­ku kaut ko jaun­u, to da­rām ko­pī­gi ar drau­dze­ni, jo pa­šai grū­ti iz­lemt, kas pie­stāv.» No ro­tas­lie­tām gal­ve­no­kārt iz­vē­las zel­ta aus­ka­rus. Brī­va­jā lai­kā va­sa­rā aiz­rau­jas ar mak­šķe­rē­ša­nu.

Al­bī­na stās­ta, ka vi­ņai bi­jis grū­ti pie­rast pie jaun­ās ru­dās ma­tu krā­sas, ta­ču no­teik­ti kā­du lai­ku šo to­ni ne­mai­nīs. «Dau­dzi ma­ni pēc pār­vēr­tī­bām ne­pa­zi­na un ne­ti­cē­ja, ka tā es­mu es. Ta­gad vei­ka­lā ska­tos uz ko­šā­kām krā­sām ap­ģēr­bā. Skrop­stu tu­šu jo­pro­jām lie­to­ju mel­nu, ne­vis brū­nu, ta­ču ar šo to­ni eks­pe­ri­men­tē­ju gri­mā.»