VA­RĒS RO­TA­ĻĀ­TIES. Jaun­ajā in­ter­je­rā ir kom­pakts dī­vāns no vei­ka­la Ihe Pier ie­priek­šē­jā ma­sī­vā bal­tā dī­vā­na vie­tā. Tam bi­ja augst­a ap­ma­le, un sa­vu­laik tas ie­gā­dāts par ak­ci­jas ce­nu. Tas trau­cē­jis at­vērt lo­gus, ta­ču ta­jā pa­šā lai­kā saim­nie­kiem bi­jis mīļš. Ive­ta prie­cā­jas, ka ta­gad tel­pa ir brī­vā­ka un ta­jā va­rēs iz­iet arī ro­ta­ļās un dan­cot. «Ve­cais pa­ma­tī­gais stū­ra dī­vāns ta­gad jā­ved uz lau­kiem,» stās­ta Me­de­ņu ģi­me­ne. «Dē­liem tas ne­pa­ti­ka. Er­nests to dē­vē­ja par ma­šī­nas dī­vā­nu. Tas bi­ja ie­til­pīgs, uz tā va­rē­ja ap­sēs­ties 12–16 cil­vē­ku. Go­dos vai svēt­kos mū­su mā­jās tas bi­ja sva­rī­gi.» Ive­ta smej, ka ta­gad šo va­rot dē­vēt par zvil­nē­ša­nas is­ta­bu, ku­rā at­pū­tas mir­kļiem ļo­ti pie­mē­rots jaun­ais dī­vāns – zvil­nis.