Ja laika skrējienu varētu salīdzināt ar pasakainu ātrvilcienu, tad mēs visi – lieli un mazi, glīti nosauļojušies, ar vasaras dzirkstelītēm acīs, krāšņiem puķu pušķiem rokās - 1. septembrī iekāpām vagonā un uzsākām ceļu pa līkumotajām zināšanu takām. Pa logu varējām vērot, kā raud rudens ar dzeltenām dzintara asarām, kā pēdējās atvadas izkliedz dzērves. Pavisam nemanāmi ar savu spelgoņu pienāca ziema, ietinusies sniega šallēs un puteņu lakatos. Vēl mirklis, un pavisam klusiņām saules staros raisījās taureņu spārni. No vizbulītēm, pūpoliem, zāles zaļuma un bērzu pumpuriem austs atnāca karstais pavasaris. Saules siltums, sulīgi dzeltenās pieneņu pļavas kā magnēts vilka no klases laukā. Pēkšņi.... Stop! Esam galā! 31. maijs! Pēdējā skolas diena!