"Manas mammiņas Sibīrijas atmiņas dzīvos manī līdz pēdējam elpas vilcienam. Zinu, ka lopu vagona rēgs nekad no viņas neatkāpās. Tas vajāja arī ceļā uz mūžīgo mieru. Tieši tāpat līdz pēdējam elpas vilcienam ukraiņi nesīs sevī sēras par upuriem, bumbu sprādzienus, šāvienus, filtrācijas nometņu pazemojumus un izvarošanas. Atmiņas par kara šausmām ģenētiski ierakstīsies arī viņu nedzimušo bērnu paaudzē. Esmu pateicīga Dievam, ka viņš paņēma manus vecākus pirms Krievija ar draudiem un karu atkal sāka postīt cilvēci," pieminot Komunistiskā genocīda upurus saka Sandra Kalniete, Kokneses fonda padomes vadītāja.