Skaidrojam situāciju trīs dažādu Latvijas novadu dzīvnieku patversmēs, kas ar lielām bažām gaida ziemu, jo situācija līdz ar cenu kāpumu skārusi arī patversmes ikdienu. Mēs spējam par sevi parūpēties, bet dzīvnieki to nespēj. Tādēļ ikviens Latvijas iedzīvotājs aicināts palīdzēt tai dzīvnieku patversmei, kas atrodas tuvāk dzīvesvietai. Pamestajiem mājas mīluļiem noderēs gan barība, gan siltas segas, kā arī nauda, lai samaksātu elektrības rēķinus.

Pierīgas Stopiņu novada dzīvnieku patversmes “Ulubele” pārstāve Diāna Elekse atklāj, ka gaidāmā ziema solās būt smaga: “Tāpat kā visiem Latvijā, arī mums ir sajūta, ka šoziem būs grūti laiki. Viss, kas attiecas uz mūsu ikdienas dzīvi, attiecas arī uz patversmi. Ja palielinās elektrības, degvielas un citi rēķini, tas nozīmē, ka būs arvien grūtāk savilkt galus kopā. Protams, nevar vēl arī zināt, kādi būs klimatiskie apstākļi. Tas ir svarīgi. Ja būs silta ziema, būs arī lielākas iespējas veiksmīgāk izdzīvot. Ja būs auksta, barga un sniegaina, tad klāt nāks vēl viena liela problēma. Mēs gaidām ziemu ar bažām.” Arī Valmieras dzīvnieku patversmes pārstāve Iveta Lūsiņa atzīst, ka, salīdzinot ar laiku pirms pandēmijas, situācija šobrīd ir mainījusies. Piemēram, samazinājusies cilvēku rotācija patversmē. Pirms pandēmijas ļaudis daudz vairāk nāca uz patversmi, lai noskatītu un adoptētu kādu kaķi vai suni, bet tagad tā vairs nav.

Latvijas lielākā dzīvnieku patversme “Ulubele” ir priecīga gan par barības, gan naudas ziedojumiem, kā arī tām lietām, kas cilvēkiem sadzīvē vairs nav noderīgas, piemēram, segām, gultas veļu un citiem tekstilizstrādājumiem, kas ir mitrumu uzsūcoši un patversmē turpina otro un trešo dzīvi. “Tāpat ir arī elektrības un veterināro pakalpojumu rēķini, un vēl vesela virkne dažādu rēķinu. Mums ir nepieciešamas arī automašīnas, lai varam doties uz izsaukumiem glābt dzīvniekus. Vedam pamestos dzīvniekus uz klīnikām un patversmi, un degvielas patēriņš ir milzīgs. Tāpēc naudas ziedojumi ir ļoti būtiski patversmes izdzīvošanai. Šobrīd esam ļoti pateicīgi cilvēkiem, kas ziedo barību, jo tad varam nepirkt barību tik lielā apmērā, kā iepriekš.” Arī Valmieras dzīvnieku patversme ir pateicīga tiem ziedotājiem, kas iepriekš piezvana un tad atnes vai nu naudiņu, vai barību, vai ko citu, kas patversmei vajadzīgs. Tā kā Valmieras patversmē šobrīd ir daudz kaķu, tad ļoti nepieciešamas kaķu smiltis un slapjā barība. Iveta Lūsiņa, kas pati ik dienu aktīvi strādā Valmieras patversmē un veic arī veterinārārstes pienākumus, gan uzsver, ka patversme ziemai ir sagatavojusies: “Es ļoti ceru, ka viss būs labi un pārziemosim. Ir savākts gan siens, gan salmi, ko likt dzīvnieku āra mājās. Valmieras veco ļaužu pansionāts ļoti daudz segu sagatavojis, ko klāt ziemas voljeros. Līdz iestāsies aukstā sezona, mēs būsim visus āra voljerus uzlabojuši.”

“Ulubelē” var izmitināt vairāk nekā 500 iemītniekus. Lielākā daļa suņu “Ulubelē” dzīvo āra voljeros ar siltinātām būdām, ar iespēju arī ziemas apstākļos normāli sasildīties. Kaķi, protams, vienmēr ir vienlīdzīgāki par visiem citiem, jo dzīvo iekštelpās. “Ulubelē” šobrīd mīt daļa kaķu, kas ir uzņemti no ielu kolonijām. Tie ir kaķi, kas vairs nevar atgriezties atpakaļ savās mājvietās. “Šie kaķīši ir pieraduši dzīvot ārā. Bet mēs esam radījuši iespēju, ka viņi, ja ir vēsi un auksti, var iet četrās siltās istabiņās sildīties. Vietas mums pietiek. Taču jāteic, ka diemžēl dzīvnieki mums nāk un nāk klāt. It īpaši šogad ir palielinājies kaķu skaits,” stāsta Diāna Elekse. “Ulubelē”, kas dibināta 2005. gadā, nonāk dzīvnieki no deviņām Pierīgas pašvaldībām, un Rīga ir lielākā no tām. “Protams, mēs neatsakām arī citām Latvijas vietām, jo esam “no-kill” patversme, kas nozīmē, ka mēs neiemidzinām nevienu, kas nonāk pie mums – neatkarīgi no dzīvnieka vecuma vai veselības stāvokļa. Mēs nešķirojam dzīvības vērtīgās vai mazāk vērtīgās. Mēs visus kopjam, ārstējam un dodam otro iespēju dzīvot. Ja vien mums ir tādas iespējas, cenšamies nevienam pamestam dzīvniekiem neatteikt vietu mūsu patversmē,” viņa uzsver.


Lai neteiktu, ka viss ir slikti, pēdējos gados “Ulubeles” darbiniekiem ir patīkami novērot tendenci, ka arvien vairāk cilvēku uzskata par labu darbu adoptēt dzīvnieku no patversmes. “Kādreiz lielai daļai sabiedrības likās, ka patversmēs dzīvo “lūzeri”, bet tagad tā vairs nav un attieksme mainījusies. Mēs stāstām par saviem patversmes iemītniekiem, ka tie ir fantastiski dzīvnieki. Tikai viņiem dzīvē nav paveicies. Un nevis tāpēc nav paveicies, ka viņi būtu slikti, bet gan tāpēc, ka cilvēks bijis negodprātīgs attiecībā pret viņiem. Es ceru, ka sabiedrības attieksme mainās un arvien vairāk adoptēs savus mīluļus tieši no patversmes.

Visu rakstu lasiet žurnāla 21. oktobra numurā.