Redaktora sleja
Ždanoka aiz restēm
Ilze Pētersone
Ne viens vien uzgavilēja, kad policija viņu 13. maijā Rātslaukumā savāca, sak, beidzot kundzīte īstajā vietā, kaut uz īsu brīdi. Es arī. Intereses pēc par sabiedrības reakciju ierakstīju savu atziņu it kā cienījamā mediju portālā, lai gan komentārus tur valsts valodā neatrast… Nu kāpēc tāds naids, man jautāja un, protams, ne tikai to un ne tikai jautāja. Nav naida, ne mirkli savus garīgos spēkus netērētu tik negatīvām domām šādu personu dēļ. Tas bija gandarījums un taisnīguma sajūta. Tāda pati, kas pārņēma, kad Saeima un Rīgas dome pieņēma lēmumu par padomju okupācijas objekta aizvākšanu no mūsu Uzvaras parka Rīgā, Latvijā un uz visiem laikiem. Tagad tikai straujiem soļiem droši uz priekšu, lai nojaukšana neieilgst un neizaug par lielāku nemieru perēkli! Kremļa propagandas stratēģi un viņu vietējie pakalpiņi šeit nesnauž, un ļaunuma, vardarbības un posta stratēģijā tiem līdzinieku nav. Virpuļi, kurus sacēla it kā puķu aizvākšana, tam ir pierādījums. Nav laika garām iepirkuma procedūrām, kuras, kā paredz Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, var apstrīdēt, lai pieminekļa nojaukšanu vilktu garumā. Nav laika, lai šogad tikai sāktu tā demontāžu – arī to prognozē mērs. Ir laiks pieņemt lēmumu, kas šo un arī līdzīgus padomju okupācijas varas propagandas pieminekļus Latvijā ļauj novākt bez liekām procedūrām, protams, ievērojot nepieciešamos drošības pasākumus. Saņemieties deputāti un parādiet, ka spējat izkāpt ārpus ierasti drošajiem politikas rāmjiem un apspēlēt ļaunuma stratēģus, tāpēc ka ar lēmumu par "okupekļa" nojaukšanu vien nebūs gana. Un nenovērtējiet par zemu tautas gatavību atbalstīt pieminekļa aizvākšanu ar ziedojumiem, politiskām sapulcēm, gājieniem, tostarp Ralfa Eilanda rosinātajā 20. maijā, un praktisku darbu drupu aizvākšanā. Visu cieņu arhitektu birojam "Sarma and Norde arhitekti", kas piedāvājuši bez atlīdzības sagatavot demontāžas projekta dokumentāciju pieminekļa nojaukšanai, taču izrādās, ka tā pieņemšana esošo likumu ietvarā nav iespējama. Nu tad likumi jāmaina! Ne mazāk svarīgs ir jautājums, ko likt pieminekļa vietā. Nav ko kavēties. Jārīko izcilu pilsētplānotāju, arhitektu, vēsturnieku, sabiedrības pētnieku u. c. speciālistu saiets, jāveic aptauja tautā, lai nojaukšana ir nevis lielais galamērķis, bet tikai viens no soļiem Uzvaras parka un Latvijas neatkarības atjaunošanā. Ja man jautātu, ko redzu šajā vietā – parku ar izcilu koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju, lai pār mūsu tautai un zemei postošo naida varu triumfē garīgās vērtības, māksla un mūzika.
Ždanoka aiz restēm
Ilze Pētersone
Ne viens vien uzgavilēja, kad policija viņu 13. maijā Rātslaukumā savāca, sak, beidzot kundzīte īstajā vietā, kaut uz īsu brīdi. Es arī. Intereses pēc par sabiedrības reakciju ierakstīju savu atziņu it kā cienījamā mediju portālā, lai gan komentārus tur valsts valodā neatrast… Nu kāpēc tāds naids, man jautāja un, protams, ne tikai to un ne tikai jautāja. Nav naida, ne mirkli savus garīgos spēkus netērētu tik negatīvām domām šādu personu dēļ. Tas bija gandarījums un taisnīguma sajūta. Tāda pati, kas pārņēma, kad Saeima un Rīgas dome pieņēma lēmumu par padomju okupācijas objekta aizvākšanu no mūsu Uzvaras parka Rīgā, Latvijā un uz visiem laikiem. Tagad tikai straujiem soļiem droši uz priekšu, lai nojaukšana neieilgst un neizaug par lielāku nemieru perēkli! Kremļa propagandas stratēģi un viņu vietējie pakalpiņi šeit nesnauž, un ļaunuma, vardarbības un posta stratēģijā tiem līdzinieku nav. Virpuļi, kurus sacēla it kā puķu aizvākšana, tam ir pierādījums. Nav laika garām iepirkuma procedūrām, kuras, kā paredz Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, var apstrīdēt, lai pieminekļa nojaukšanu vilktu garumā. Nav laika, lai šogad tikai sāktu tā demontāžu – arī to prognozē mērs. Ir laiks pieņemt lēmumu, kas šo un arī līdzīgus padomju okupācijas varas propagandas pieminekļus Latvijā ļauj novākt bez liekām procedūrām, protams, ievērojot nepieciešamos drošības pasākumus. Saņemieties deputāti un parādiet, ka spējat izkāpt ārpus ierasti drošajiem politikas rāmjiem un apspēlēt ļaunuma stratēģus, tāpēc ka ar lēmumu par "okupekļa" nojaukšanu vien nebūs gana. Un nenovērtējiet par zemu tautas gatavību atbalstīt pieminekļa aizvākšanu ar ziedojumiem, politiskām sapulcēm, gājieniem, tostarp Ralfa Eilanda rosinātajā 20. maijā, un praktisku darbu drupu aizvākšanā. Visu cieņu arhitektu birojam "Sarma and Norde arhitekti", kas piedāvājuši bez atlīdzības sagatavot demontāžas projekta dokumentāciju pieminekļa nojaukšanai, taču izrādās, ka tā pieņemšana esošo likumu ietvarā nav iespējama. Nu tad likumi jāmaina! Ne mazāk svarīgs ir jautājums, ko likt pieminekļa vietā. Nav ko kavēties. Jārīko izcilu pilsētplānotāju, arhitektu, vēsturnieku, sabiedrības pētnieku u. c. speciālistu saiets, jāveic aptauja tautā, lai nojaukšana ir nevis lielais galamērķis, bet tikai viens no soļiem Uzvaras parka un Latvijas neatkarības atjaunošanā. Ja man jautātu, ko redzu šajā vietā – parku ar izcilu koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju, lai pār mūsu tautai un zemei postošo naida varu triumfē garīgās vērtības, māksla un mūzika.
| ← previous | 182. from 286 | next → |
