Galvenās redaktores Daces Terzenas sleja
Nāves ūdens. Dzīves ūdens
Andas Krauzes foto
Saka, melnbalti kadri bieži esot mākslinieciski iedarbīgāki par krāsainajiem. Jo lakoniskāk un precīzāk atklāj lietu un notikumu būtību. Iespējams. Tomēr, kad skatos dokumentālus kadrus par Otrā pasaules kara notikumiem, nekas tik ļoti neizceļ šā slaktiņa necilvēcisko un visam dzīvajam naidīgo būtību kā krāsu bilde. Berlīnes drupas, līķi, nomocītas sievietes un bērni uz plaukstoša pavasara fona, tanki un ziedošas ābeles. Arī maija kalendārā ierakstīti nesavienojami pretmeti – Otrā pasaules kara beigas Eiropā un Mātes diena mēneša pirmajā svētdienā. Viens krāsains un nežēlīgs ziedoņa stopkadrs, kurā lakoniski nolasāms civilizācijas plosošais absurds. Māte, kas dod dzīvību. Karš, kas dzīvību piesavinās un nokauj. Nāves ūdens. Dzīves ūdens. Abus jūtam dvēselē. Kad skatāmies katrs savas dzimtas grāmatā, tad vienmēr, vienmēr tur šie ūdeņi plūst un sastopas laika atvarā. Ko redzu, kad atveru savējo? Savas vecāsmātes māsu. Vienu dēlu paņem meningīts vēl miera laikos, otru iesauc leģionā un viņš pazūd kara mutulī. Alvīnei vairs citu bērnu nav, dzimtas zars ir apcirsts. Pēc Alvīnes nāves tuvinieki atrod simtiem ar viņas roku aprakstītu lapiņu: “Cik šausmīga ir vientulība.” Tēvamāsu ar pirmdzimto dēliņu pēckara Vācijā, “dīpīšu” nometnē. Apstākļi ir smagi, puisītis, tikai dažus mēnešus vecs, mirst. Vien pēc daudziem gadu desmitiem kopā ar vecāku pelnu urniņām arī Andreja pelni tiek apbedīti nekad neredzētajā Tēvzemē. Sava vectēva māsu. Viņai bija jāpiedzīvo dēla pašnāvība jau ilgus gadus pēc kara, jo viņš neiztur to, ka padomju vara viņu kā vadošu padomju saimniecības speciālistu nepatiesi vaino neražā un lopu krišanā, apzinātā kaitniecībā, allaž atgādinot “sadarbību” ar fašistiem – kara laikā, pusaudzis būdams, viņš bija iesaistīts t. s. gaisa izpalīgos... Bet kuplā pēcnākamo pulkā rit viņa asins. Tik un tā. Un galu galā savu mammu. Katrā ģimenē ir daudz neizrunātu un diemžēl vairs nekad nenoskaidrojamu lietu. Es nezinu, kā mani mīļie vecvecāki kļuva par Anniņas audžuvecākiem. Bet zinu to, ka viņi man dāvāja visstiprākās mīlestības caurstrāvotu bērnību. Es nezinu, ko viņiem maksāja kara laikā nosargāt tumšacaino un tumšmataino adoptēto meitenīti, bet ar šodienas sirdi un prātu pilnīgi skaidri redzu, ka, tikai pateicoties viņu drošajam pavēnim, mamma dzīvoja un izdzīvoja visiem necilvēcības laikiem cauri. Un viņas dzīvība turpinās kā Dace un Jānis, kā Gustavs, Roberts, Krišjānis un Rūdolfs. Kā Grieta, Fricis un Ernests. Tikai dzīvība un mīlestība ir arguments pret tumsu, naidu, iznīcību un nāvi. Un, kaut arī tas būtu tīrs naivums un ideālisms: vien tāda pasaule, kur mātē iekodētā dzīvības bezgalības zīme netiek vardarbīgi apcirsta, ir mūsu ticības, drosmīgas rīcības un cerību vērta. Dzīves ūdens.
Nāves ūdens. Dzīves ūdens
Andas Krauzes foto
Saka, melnbalti kadri bieži esot mākslinieciski iedarbīgāki par krāsainajiem. Jo lakoniskāk un precīzāk atklāj lietu un notikumu būtību. Iespējams. Tomēr, kad skatos dokumentālus kadrus par Otrā pasaules kara notikumiem, nekas tik ļoti neizceļ šā slaktiņa necilvēcisko un visam dzīvajam naidīgo būtību kā krāsu bilde. Berlīnes drupas, līķi, nomocītas sievietes un bērni uz plaukstoša pavasara fona, tanki un ziedošas ābeles. Arī maija kalendārā ierakstīti nesavienojami pretmeti – Otrā pasaules kara beigas Eiropā un Mātes diena mēneša pirmajā svētdienā. Viens krāsains un nežēlīgs ziedoņa stopkadrs, kurā lakoniski nolasāms civilizācijas plosošais absurds. Māte, kas dod dzīvību. Karš, kas dzīvību piesavinās un nokauj. Nāves ūdens. Dzīves ūdens. Abus jūtam dvēselē. Kad skatāmies katrs savas dzimtas grāmatā, tad vienmēr, vienmēr tur šie ūdeņi plūst un sastopas laika atvarā. Ko redzu, kad atveru savējo? Savas vecāsmātes māsu. Vienu dēlu paņem meningīts vēl miera laikos, otru iesauc leģionā un viņš pazūd kara mutulī. Alvīnei vairs citu bērnu nav, dzimtas zars ir apcirsts. Pēc Alvīnes nāves tuvinieki atrod simtiem ar viņas roku aprakstītu lapiņu: “Cik šausmīga ir vientulība.” Tēvamāsu ar pirmdzimto dēliņu pēckara Vācijā, “dīpīšu” nometnē. Apstākļi ir smagi, puisītis, tikai dažus mēnešus vecs, mirst. Vien pēc daudziem gadu desmitiem kopā ar vecāku pelnu urniņām arī Andreja pelni tiek apbedīti nekad neredzētajā Tēvzemē. Sava vectēva māsu. Viņai bija jāpiedzīvo dēla pašnāvība jau ilgus gadus pēc kara, jo viņš neiztur to, ka padomju vara viņu kā vadošu padomju saimniecības speciālistu nepatiesi vaino neražā un lopu krišanā, apzinātā kaitniecībā, allaž atgādinot “sadarbību” ar fašistiem – kara laikā, pusaudzis būdams, viņš bija iesaistīts t. s. gaisa izpalīgos... Bet kuplā pēcnākamo pulkā rit viņa asins. Tik un tā. Un galu galā savu mammu. Katrā ģimenē ir daudz neizrunātu un diemžēl vairs nekad nenoskaidrojamu lietu. Es nezinu, kā mani mīļie vecvecāki kļuva par Anniņas audžuvecākiem. Bet zinu to, ka viņi man dāvāja visstiprākās mīlestības caurstrāvotu bērnību. Es nezinu, ko viņiem maksāja kara laikā nosargāt tumšacaino un tumšmataino adoptēto meitenīti, bet ar šodienas sirdi un prātu pilnīgi skaidri redzu, ka, tikai pateicoties viņu drošajam pavēnim, mamma dzīvoja un izdzīvoja visiem necilvēcības laikiem cauri. Un viņas dzīvība turpinās kā Dace un Jānis, kā Gustavs, Roberts, Krišjānis un Rūdolfs. Kā Grieta, Fricis un Ernests. Tikai dzīvība un mīlestība ir arguments pret tumsu, naidu, iznīcību un nāvi. Un, kaut arī tas būtu tīrs naivums un ideālisms: vien tāda pasaule, kur mātē iekodētā dzīvības bezgalības zīme netiek vardarbīgi apcirsta, ir mūsu ticības, drosmīgas rīcības un cerību vērta. Dzīves ūdens.
| ← previous | 225. from 286 | next → |
