Aptuveni vienā laikā ar žurnāla numuru, pie lasītājiem nonācis viņu iemīļotās rakstnieces Daces Judinas mūsdienu ironisko romānu sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” jubilejas – piecpadsmitais – darbs “Uz dzīvību un nāvi”.
Jubileja sanāk dubulta, jo sērijas pirmā grāmata “Tase melnas kafijas” pie lasītājiem nonāca tieši pirms desmit gadiem. 📚 Un, kaut gan šajos desmit gados esam pieraduši Daci uztvert tikai kā rakstnieci – visai sēdošs un vientulīgs darbs, vai ne? –, viņas dzīve vienmēr bijusi stipri raiba un daudzpusīga. No krimināllietu žurnālistes līdz pedagoģei, no pasākumu režisores līdz liela uzņēmuma mārketinga daļas vadītājai, visai dzīvei līdzi un cauri – mūzika, dziesma, ģitārspēle. Šoreiz – ne par grāmatām. Šoreiz – par Daci pašu.
🔶Mūzika. Teātris. Pedagoģija. Kriminālžurnālistika. Televīzija. Sabiedriskās attiecības. Rakstniecība. Visas šīs jomas, kurās Dace darbojas un ir darbojusies, prasa spēju ātri domāt un reaģēt, precīzi izteikties, dažas – ko tur slēpt! – labi izskatīties un pārliecinoši izturēties. No kā tas viss? Vai Dace atceras, kad un kā sajuta, ka visas šīs prasmes viņai piemīt? “Mūsu dzimtā ir bijuši gan diži saimnieki un saimnieces, kuras no nekā mācēja uzburt visu, gan lieliski stāstnieki, dziedātāji un teātra spēlētāji, gan abu karu varoņi. Vecāki un memmīte allaž mācījuši – dari, un tev būs. Neapskaud, neņem, kas nav tavs, neģērb svešu, nenakšņo svešās mājās, lai cik vēlu – nāc mājās. Mums nav biezu aizjūras tēvoču, viss, kas sasniegts, nācis ar sūru darbu un, jā, esmu pārliecināta – arī ar senču svētību. Kad skolā rakstīju sacerējumu "kad izaugšu, būšu rakstniece un dziedātāja", klasesbiedri mani briesmīgi apņirdza. Kā nu ne – maziņš, apaļš, ar garu bizi, brillēm un mācās uz vieniem piecniekiem. Īstais objekts mobingam un bosingam! Laiks gan visu sakārtoja, kā tam jābūt, – no skolas pasākumiem un solo ar kori līdz režijas studijām, darbam presē un...”
👉Visu sarunu lasiet žurnāla 2. decembra numurā
👉Katrā “Mājas Viesī” sarunas ar interesantiem un radošiem cilvēkiem - https://abonesana.latvijasmediji.lv/abon…
Jubileja sanāk dubulta, jo sērijas pirmā grāmata “Tase melnas kafijas” pie lasītājiem nonāca tieši pirms desmit gadiem. 📚 Un, kaut gan šajos desmit gados esam pieraduši Daci uztvert tikai kā rakstnieci – visai sēdošs un vientulīgs darbs, vai ne? –, viņas dzīve vienmēr bijusi stipri raiba un daudzpusīga. No krimināllietu žurnālistes līdz pedagoģei, no pasākumu režisores līdz liela uzņēmuma mārketinga daļas vadītājai, visai dzīvei līdzi un cauri – mūzika, dziesma, ģitārspēle. Šoreiz – ne par grāmatām. Šoreiz – par Daci pašu.
🔶Mūzika. Teātris. Pedagoģija. Kriminālžurnālistika. Televīzija. Sabiedriskās attiecības. Rakstniecība. Visas šīs jomas, kurās Dace darbojas un ir darbojusies, prasa spēju ātri domāt un reaģēt, precīzi izteikties, dažas – ko tur slēpt! – labi izskatīties un pārliecinoši izturēties. No kā tas viss? Vai Dace atceras, kad un kā sajuta, ka visas šīs prasmes viņai piemīt? “Mūsu dzimtā ir bijuši gan diži saimnieki un saimnieces, kuras no nekā mācēja uzburt visu, gan lieliski stāstnieki, dziedātāji un teātra spēlētāji, gan abu karu varoņi. Vecāki un memmīte allaž mācījuši – dari, un tev būs. Neapskaud, neņem, kas nav tavs, neģērb svešu, nenakšņo svešās mājās, lai cik vēlu – nāc mājās. Mums nav biezu aizjūras tēvoču, viss, kas sasniegts, nācis ar sūru darbu un, jā, esmu pārliecināta – arī ar senču svētību. Kad skolā rakstīju sacerējumu "kad izaugšu, būšu rakstniece un dziedātāja", klasesbiedri mani briesmīgi apņirdza. Kā nu ne – maziņš, apaļš, ar garu bizi, brillēm un mācās uz vieniem piecniekiem. Īstais objekts mobingam un bosingam! Laiks gan visu sakārtoja, kā tam jābūt, – no skolas pasākumiem un solo ar kori līdz režijas studijām, darbam presē un...”
👉Visu sarunu lasiet žurnāla 2. decembra numurā
👉Katrā “Mājas Viesī” sarunas ar interesantiem un radošiem cilvēkiem - https://abonesana.latvijasmediji.lv/abon…
| ← previous | 257. from 286 | next → |
