Grupas “Menuets” līdervokālists, mūziķis un komponists Adrians Kukuvass savām nodarbēm pievienojis vēl vienu – viņš jau desmit gadus jaunos talantus skolo Mārupes Mūzikas un mākslas skolā, palīdzot jauniešiem apgūt ģitārspēli un trompetes spēlēšanu.

“Par mārupieti gan pats neesmu kļuvis; joprojām esmu mellužnieks, un ceļš uz šejieni no manas mājas Mellužos ir trīs “Menueta” dziesmu garumā. Manuprāt, šim ceļa posmam vislabāk piestāvētu, piemēram, “Raganas dziesmiņa”, smej mūziķis. Mūsu sarunu, kas notiek neilgi pirms nozīmīgas mūziķa jubilejas, kādā brīdī Adrians papildina ar skaistu priekšnesumu – fragmentu no sava nesen tapušā dziesmu cikla ar dzejnieka Sergeja Jeseņina vārdiem.

Kādēļ Adrians pievērsies skolotāja darbam? Kā saka viņš pats - tā pedagoģija vienkārši parādījās: "Vispirms strādāju interešu centrā “Daugmale”, bet, kad ar ģimeni no Rīgas pārcēlāmies dzīvot uz Tīraini, jaunākā meita Adrija mācījās Mārupē. Kad viņa mūzikas skolā bija nomācījusies pirmo gadu, viņas skolotāja aizgāja, un, kad skolas direktore Adrijai jautāja, pie kā viņa turpmāk gribētu turpināt apgūt ģitārspēli, viņa atbildēja: “Pie tēta!” Sākot strādāt šeit, man pats svarīgākais likās pašizaugsme, jo – cilvēks nevar stāvēt uz vietas. Sapratu arī, ka mācīties nekad nav par vēlu, tālab pagājušogad rūpīgi mācījos pie izcilā ģitārista Kaspara Zemīša – vairāk nekā simts stundas. Tas bija ārkārtīgi pamācoši, jo pēc kāda laiciņa pabūšanas “otrā pusē”, atkal sajutos kā skolnieks, bet pēc tam – arī daudz labāks pedagogs. Turklāt tieši tad pamazām sāku piebremzēt savu grieķu temperamentu. (Smejas.) Tagad esmu diplomēts mūzikas skolotājs, un bērnu mūzikas skolā droši varu pasniegt gan ģitārspēli, gan trompetes spēli. Esmu arī pabeidzis maģistrantūru Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Šeit, Mārupē, mans lielākais skolotāja panākums, ar kuru lepojos – vienu trompetistu sagatavoju tik labi, ka viņš konkursā ieguva otro vietu republikā un aizvirzīju viņu līdz “Dārziņiem”. Puisis tagad mācās tur, un viņa liktenis veidojas pavisam citādāks."

Šādas situācijas dod lielu gandarījumu: "Jā, turklāt pagājušogad skolas kolektīvs mani atzina par Gada labāko skolotāju. Kopā ar kolēģi Aiju Lindi uzrakstīju grāmatiņu “25 etīdes trompetei un klavierēm”, kas bija diezgan veiksmīgs papildu mācību materiāls bērniem un kas parāda, ka trompete ir izmantojama diezgan lielā spektrā un ka ar šo instrumentu var darīt ļoti skaistas lietas."

Mūziķis atzīst, ka savu dzīvi nespēj iedomāties bez mūzikas: "Tas būtu milzīgs pārbaudījums, un nekādas citas izteiktas vēlmes man nav bijušas. (Pārdomā.) Protams, sākums bija ļoti grūts, un jāsaka liels paldies manai māmiņai Silvijai par to, ka viņa teju ar koku saulainā vasaras dienā mani dzina pie klavierēm… Vēlāk atsāku mācības Jūrmalas bērnu mūzikas skolā, kur satikos ar šiem lieliskajiem zēniem – Andri Kronbergu, brāļiem Sējāniem un brāļiem Bartašēviciem un izveidojām ansambli “Menuets”, tad viņi atzina mani par labu esam arī kā solistu."

Par iedvesmu, mūziku un citām Adriana Kukuvasa sirdslietām - visu sarunu lasiet žurnāla 23. septembra numurā.