Māra Timma - Dzīvais Ūdens
1 photo • Jun 2 2014 08:24
Visa slava, pateicība un gods Dievam, mūsu Tēvam, kas mums atklājies caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, būdams Svētajā Garā ar mums kopā līdz pasaules galam! Uzrunājot lasītāju, vēlos pastāstīt, kapēc un kā ir adusies šī grāmata.
Esmu piecu bērnu māmiņa, dzīvoju laimīgu laulības dzīvi, ar vīru, ko Dievs man devis un mūs savienojis nu jau 20 gadus. Jēzus mūsu dzīvē atklājās pirms 18 gadiem, visus šos gad...MoreVisa slava, pateicība un gods Dievam, mūsu Tēvam, kas mums atklājies caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, būdams Svētajā Garā ar mums kopā līdz pasaules galam! Uzrunājot lasītāju, vēlos pastāstīt, kapēc un kā ir adusies šī grāmata.
Esmu piecu bērnu māmiņa, dzīvoju laimīgu laulības dzīvi, ar vīru, ko Dievs man devis un mūs savienojis nu jau 20 gadus. Jēzus mūsu dzīvē atklājās pirms 18 gadiem, visus šos gadus Dievs ir bijis uzticams Saviem apsolījumiem un mūs ir svētīgi vadījis Savos ceļos. Arī pārmaiņas, kas nākušas mūsu dzīvē ir bijušas Viņa pamudinātas. Un tā pirms 6 gadiem Dievs mums lika atstāt dzimteni. Nonākot svešumā, daudz kas jauns ir bijis jāmācās, tomēr laikam paejot atklājies ir tas, ka viss, ko dara Dievs ir labs un svētīgs. Pirms 3 gadiem bija tāds notikums. Sēdēju istabā uz dīvāna un sirdī sajutu lielas skumjas pēc dzimtenes, draudzes, draugiem, tuviniekiem... Pēkšņi savā sirdī izdzirdēju Dieva balsi, tā bija pazīstama un spēcīga, Dievs mani uzrunāja un pamācīja, ka Viņš ir visur, ne tikai tur, kur mums liekas, Viņš mani mācīja, ka apstākļi nav nekāds šķērslis, lai Viņš varētu būt mūsu dzīvēs un ienestu sirdī piepildījumu. Jēzus mani pamudināja uzrakstīt grāmatu... Tajā brīdī, tas likās savāds priekšlikums, kas arī tur pat palika, jo es neesmu ne rakstniece, ne dzejniece, man nekad nav nācies pat ar ko tādu saskarties...
Pagāja laiciņš un par grāmatu es aizmirsu, nekas neliecināja par to, ka tāda varētu tapt. Man pat nebija tēmas, ne temata par ko un kā rakstīt...
Vien sāka ar mani notik savādas lietas, es ar vien biežāk savā garā sāku dzirdēt Dieva skaidrojumus katrai dzīves
situācijai, ar vien biežāk saņēmu atziņas, atklāsmes... Tās man bija tik spilgtas un spēcīgas, ka jutu pamudinājumu pierakstīt,padalīties ar citiem tajās...
Pagāja gads, atziņas plūda ar vien spēcīgāk, ar vien biežāk, bija tā, ka gulēt gāju dažreiz ar rakstāmo un papīru, jo Dievs runāja visnegaidītākajos mirkļos, pat naktī... Un, ja es ko nepierakstīju, brīdī, kad tas man tika dots.
-
