Rīgas vērošana gan nebija gluži tas, kas nodarbināja manu prātu dotajā mirklī. Vispār man nešķiet, ka 200 metru augstumā jau parādās retināts gaiss, bet nu spriežot pēc tā, ka es visu atlikušo lejup ceļu bezsakarā histēriski ķiķināju, nevaldāmos smieklos gandrīz vai nokrisdams no konstrukcijas, tad nezinu pat ko tur vainot - fona radiāciju, to pašu skābekļa trūkumu, vai arī vienkārši galvā sakāpa