Kola ir visur, arī Briselē, arī uz jumtiem. Kontrastam kādu tā rada ar seno grieķu-romiešu stilā ieturēto klasisko ēkas frontonu, jāliek likt raudāt karstas izmisuma asaras pat akmens puisīšiem. Es nebrīnītos, ja atrastos Ņujorkā vai vismaz Latvijā, kur pēc nodokļu iekasēšanas, uzņēmējiem jāplēšas par katru santīmu un muzejus remontē reizi 100 gados, bet tādā pilsētā kā Brisele, to redzot rodas analoģiskas izjūtas ar to drūmo dienu, kad saproti, ka ziemassvētku vecītis savā autentiskumā ir kriteni zem vidēja made in china nike pakaļdarinājuma. Nav jau tā, ka man negaršotu, vienkārši katram šai pasaulē jāzina sava vieta, arī kolai.