15.06.2022
1 photo • Jun 15 2022 07:41
LKS (orku shodņaku) vajadzētu aiztrenkt ekskursijā pa izsūtīto latviešu ceļiem.
Sibīrija, Krasnojarskas apgabals, Kanskas rajons, Dzeržinska. 1941.gada augusta beigas. Fotogrāfija no turienes. Vaivodu un Kauliņu ģimenes, dažas vietējās krievu sievietes.
Ceļš lopu vagonā ilga divus mēnešus. Deva putras, ko sākumā spļāva ārā. Vēlāk ēda. Ūdens trūka. Visi gribēja dzert. Pa vagona šķirbu Valija pild...MoreLKS (orku shodņaku) vajadzētu aiztrenkt ekskursijā pa izsūtīto latviešu ceļiem.
Sibīrija, Krasnojarskas apgabals, Kanskas rajons, Dzeržinska. 1941.gada augusta beigas. Fotogrāfija no turienes. Vaivodu un Kauliņu ģimenes, dažas vietējās krievu sievietes.
Ceļš lopu vagonā ilga divus mēnešus. Deva putras, ko sākumā spļāva ārā. Vēlāk ēda. Ūdens trūka. Visi gribēja dzert. Pa vagona šķirbu Valija pildīja ar lietus ūdeni bleķa krūzi, lai padzirdītu viengadīgo māsu. Zaldāts to izsita ar durkli: „Не положено!”. Ceļā vairāki nomira. Ne no mūsu ģimenes. Bet visi mūsējie. No viena apriņķa.
Kanska, 200 km no Krasnojarskas. Šeit visas vietas jau aizņemtas un jābrauc tālāk. Stacijā pazuda piecgadīgais Jānītis. Māsas to ilgi meklēja, līdz atrada skolā. Mamma sacīja, ka galā būs skaistas mājas, visus sagaidīs paps, būs daudz zirgu. Jānītis staigāja pa skolu, neatrada papu, zirgus arī ne.
Dzeržinskas ciems, 80 km no Kanskas. Iebraucot vietējie skatās uz atbraukušajiem „fašistiem”. Ciema vecākie izmitina pa mājām, kur vietējie utainiem un raudošiem bērniem piedāvā pirti. Vienās mājās izmitina vairākas ģimenes, kur jau dzīvo nabadzīgi cilvēki. Katrai savs kakts. Gulēšana uz grīdas.
Viengadīgā Marija saslima ar dizentēriju jau ceļā. Tāpat kā daudzi. Ar mammu palika ciema slimnīcā, kur nomira pēc dažām dienām. Mamma nesa mājās Mariju uz rokām. Palika četri bērni un vēl viens gaidāms pēc pāris mēnešiem. Zārciņu gatavoja Kostja, zēns no mūsu apriņķa. Zārciņš pāris dienas stāvēja istabas vidū.
Izņemot mazo Mariju, atgriezās visi. 1946.gadā vecākos bērnus aizveda uz Latviju uz bērnu namu, pēc tam tos sadalīja pa tuvākiem un tālākiem radiem. 1948.gadā pakaļ pēdējiem atbrauca tante no Baltkrievijas (bij. Polijas). Mamma atgriezās 1956.gadā. Bija zaudēts vīrs, meita. Mājās dzīvoja sveši ļaudis, tajā pusē nedrīkstēja atgriezties. Viss bijā jāsāk no nekā.
Savu vecmāmiņu Mariju jau maz atceros. Atceros viņas grumbas sejā, trīcošas rokas un smaidu acīs. Viņas gatavoto ēdienu garšu. Zāļu smaržu viņas istabā. Svētgleznas tajā. Rokās veco laiku, neskaitāmas reizes labotu rožukroni un pirmskara lūgšanu grāmatas, kas ir tik daudz šķirstītas, ka neturas kopā.
Kad bērni viņai prasīja par tā laika notikumiem, viņa teica, ka aizvainojumu netur, tāds bija laiks.
Fotogrāfijas nemelo. Cilvēku atmiņas ir liecība par to laiku. Šodien dzīva ir tikai viena tā notikuma lieciniece. Vairākus man ir laimējies satikt. Viens pēc otra viņi ieaug zemē. Viņu vietā sāk augt jaunas liepas un ozoli.
-
