Šodien, pastaigājoties pa Ogres Zilo kalnu parku, ieraudzīju šos brīnumskaistos ziedus... Izrādās tā ir Sila purene!
“Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.”

Tā reiz savas ilgas uz papīra izlikusi dzejniece Ārija Elksne. Ar Ulda Marhilēviča melodiju tā dziedājusi Mirdza Zīvere un viņai līdzi tūkstošiem latviešu sieviešu. (Hmm, iespējams, paslepšus to dungojis arī dažs labs vīrs.)
Patiesībā šis lūgums nav nemaz tik viegli apmierināms. Slīteres silus vēl kaut kā atrast varētu, bet sila purenes arī tur pie katra koka vis nezied. Sausos, saulainos priežu mežos augošā sila purene Latvijā ir reti sastopama, bet Rietumeiropā tā jau ir gandrīz pilnīgi izzudusi suga. Meža silpurene (Pulsatilla patens) ir iekļauta ne vien Latvijas Sarkanajā grāmatā un ar likumu īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā, bet ir arī Eiropas nozīmes aizsargājama augu suga.
Kas vainojams pie silpureņu izzušanas? Galvenokārt cilvēki, kas vadās pēc principa – atnācu, ieraudzīju, noplūcu; pie tam bieži vien ar visām saknēm. Sakarā ar bioloģiskajām īpatnībām un specifiskajiem augšanas apstākļiem, šī burvīgā auga dabīgā pavairošanās notiek ļoti lēni, un tā nespēj kompensēt skaistuma cienītāju noplūktkāri.
Noklausies šo dziesmu ---> https://www.youtube.com/watch?v=0Sth_97A9dc
.......................
Izmantoti arī materiāli no http://daba-bibele.blogspot.com/