„..bēdz
istabā bez joku!”
2 photos • Mar 27 2020 14:34
Mūspuses ļaužiem šis nav pirmais vīrusu sērgas laiks. Ar ventiņiem raksturīgu paskarbu humoru uz savu slimošanu ar vīrusu infekciju 1936.gadā paraudzījies Ālant Vils (īstajā vārdā Fricis Forstmanis (1906-2004), pseidonīms arī Fricis Dziesma). Avots: „Ventas Balss”, 1936.gada 12.decembris, fragments no dzejoļa „Lai dzīvo gripa!”
Lai cilvēks būtu plāns kā skals
vai apvēlies kā ripa,
kad siltu...MoreMūspuses ļaužiem šis nav pirmais vīrusu sērgas laiks. Ar ventiņiem raksturīgu paskarbu humoru uz savu slimošanu ar vīrusu infekciju 1936.gadā paraudzījies Ālant Vils (īstajā vārdā Fricis Forstmanis (1906-2004), pseidonīms arī Fricis Dziesma). Avots: „Ventas Balss”, 1936.gada 12.decembris, fragments no dzejoļa „Lai dzīvo gripa!”
Lai cilvēks būtu plāns kā skals
vai apvēlies kā ripa,
kad siltumvilnim pienāk gals
un mainās atkusnis un sals –
ikvienu tramda gripa
Tā ir tāds nejauks radījums:
ne cilvēka, ne spoku.
ja ar to jāsatiekas mums,
ir mūžam tāds pats iznākums:
bēdz istabā bez joku!
Un cilvēks telpās jož kā dzelts
un termometri tausta:
Trīsdesmitdeviņi..! kā zelts
mirdz stabiņš. Arguments še velts:
jau gripa tver aiz skausta.
Pie vecā! Slimais trīsas jūt
un meklē vietu siltu:
zem segas lien vai speltē sūt
Jums viņu ārā nedabūt
ar taisnu ne ar viltu.
Tam galva - stīpots spainis smags,
kāss nikni krūtis dauza.
Uz vēdera, šķiet, jāliek rags,
sāp mugura, sāp krusts un nags,
un kniebējs iekšas lauza.
Ko ēst? Kas gan vairs tādam lien?
Šķiet kūkas rada piepēm,
pilnsulīgs ābols – prauls tik vien,
un nēģis garšo, jānudien,
mans draugs, pēc zaļām ziepēm.
Vienalga, par ko stāstu es:
slimst veči, zēni, skuķes
un vīri, sievas, vecenes...
Dzer daža tikai vērmeles
un sājas mērapuķes.
Bet kurš, teikt, slimo „modernāk”,
sauc nobijies pēc ārsta.
Tas raksta receptes, ko māk,
arvienu nesalasamāk,
un pulverīšus bārsta.
Kad slimajam reiz celties ļauts
uz pekām, viņš pie sienas
vien slieties grib kā dadzis pļauts
un jūtas kā caur uli rauts
vēl vismaz desmit dienas. /../
