Pirmajās emocijās daudzi arī vēlējās Džekiņu adoptēt. Tomēr patversme sijāja gribētājus, jo, suņukam atveseļojoties, kļuva skaidrs: rudulis ir specifisks jeb, bez aplinkiem sakot, agresīvs suns. Pret saviem mīļajiem Džekiņš bija sirsnības iemiesojums, turpretim ikviens svešais viņam bija ļaunākais ienaidnieks, kuram zibenīgi jākož bez brīdinājuma.

Juglas suņu patversmes (tagad – „Labās mājas”) darbinieki, kuru aprūpē Džekiņš atradās, nonāca neapskaužamā situācijā. No vienas puses, patversmes 13 darbības gados izstrādātā politika ir strikta: agresīviem suņiem nebūtu jādzīvo sabiedrībā, nav jāvairo traģēdijas ar suņu sakostiem cilvēkiem – Džekiņš, nonākot pavirša saimnieka rokās, ne vienu vien nelaimi sastrādātu. Tātad – Džekiņš kā agresīvs suns nav derīgs adopcijai. (Te jāpiebilst, ka ar Džekiņu apmācības kursu izgāja kinologi, viņš tika arī pārbaudīts pat mājas apstākļos – varbūt tad agresija mazināsies, taču – nekā. Kinologi atzina: sunim ir traumēta psihe, proti, psihopātiska daba ar izteiktu noslieci uz agresiju). No otras puses – tik liela sabiedrības atsaucība palīdzēt cietušajam dzīvniekam Latvijā līdz šim vēl nebija pieredzēta un, lai kā patversme censtos izskaidrot suņa bīstamību pašai sabiedrībai, daļa iedzīvotāju nespētu akceptēt Džekiņa likvidāciju. Starp tiem retajiem adoptētājiem, kas ik pa laikam vēl uz Džekiņa pusi raidīja skatus, ideālā saimnieka nebija – paši cilvēki, iepazīstot suņa dabu, apzinājās, ka netiks ar tādu rējēju galā.