Par Laimi. Lasu atkal dzejas rindas,
Kur par mātēm stāsti skan.
Teikts jau skaisti, tikai kāpēc
Pantos slēptas skumjas tvan?
Mātes dienā lasu dzeju,
Mūsu mātēm veltītu.
Domās redzu savu mammu,
Saules gaismas zeltītu.
Redzu savas bērnu dienas
Mammas smaida piebērtas.
Simtiem laimīšu, ne viena
Prieka krellēs savērtas.
Laime ir pēc garas dienas
Mammai blakus pasēdēt.
Laime sajust viņas roku,
Lūgt man matus paķemmēt.
Laime ir, kad mamma smejas.
Laime tad, kad līdzi jūt.
Laime ir, kad viņa saka:
Tā ir Laime - mammai būt!
Vecais albums atver durvis –
Tur ir mamma – mūžam mana.
Skatās dzīvesgudrām acīm,
Jautā, vai man Laimes gana?
Runājam ar skatieniem.
Atbildu, ko tagad jūtu:
Laimes mērs ir tikai viens –
Liela Laime – mammai būt.