Jau atkal vakars vēls,
Klusē telefons un durvju zvans,
Vien sirds - tā neprātīgi sit,
Un pār telpu tukšo acis pāri slīd.

Klavieres tur putekļiem jau klātas,
Sen vītis vāzē rozes zieds,
Atmiņas no visa tā kas bija,
Un neatgriezties vairs tas nekad.

Klaudz durvis - vai kāds nāk?,
Nē, tās tikai atmiņas un pavasara vējš,
Skan klusi akords vecās klavierēs,
Un liekas smaržo atkal rozes zieds.

Tās tikai atmiņas, tas tikai māns,
Sen vītis vāzē rozes zieds,
Putekļiem sen klavieres jau klātas,
Vien sirds - tā neprātīgi sit.
/Egils Dambis/