Man ir tik bail! Tik ļoti bail!
Nepaspēt, nokavēt, krustcelēs palikt...
Apjukt dzīves lielceļa vidū,
Nepateikt vārdus, ko vēlos teikt.
Man ir tik bail tukšumā dzīvot,
Nespēt vairs mīlēt, piedošanu lūgt.
Ticību pazaudēt labajam cilvēkā,
Paliekot īgnam, pašam sevī pūt.
Man ir tik bail - nepārdegt degot,
Siltumu starojot, gaismu spēt nest.
Nenodzist ātrāk par nolikto laiku,
Kad manas acis vērs mūžība ciet.
Man ir tik bail! Tik ļoti bail!
Nepaspēt noglāstīt katru, kam sāp.
Mierinot dziedināt, teikt labus vārdus,
Nokavēt ''mirušos'' dzīvībai celt.
Man ir tik bail pazaudēt mirkļus,
Likteņa krellēs ko vēris pats Dievs.
Nodzīvot tukši bez dzīves garšas,
Kurā ir mīlestības cukurs un sāls.
/Egils Dambis/