Esmu tā svece kas nenodziest,.
Dzīpars, ko sirdī mīlētājs sien,
Spārni, kas tikai debesīs skrien
Un reizē purvs, kas jāizbrien.
Ceļmalas zieds garām kam skrien,
Ugunīgs ledus, kas kvēlo un dziest,
Gaisma un tumsa kas jāizbrien,
Dzīpars ko mezglā tikai tad sien.
Sāpes un prieks, kad viss cits ir nieks,
Pienākums, rūpes, ausma un riets,
Liesma un putekļos nomestais zieds,
Mīlestības mezglā tikai kas zied.
Es esmu viss un neesmu nekas,
Sirdī vien sajūtot esmu kaut kas.
Ceļmalas zieds, dzīpars un prieks,
Svece, kas mīlot vairs nenodziest.
/Egils Dambis/