Bez vainas vainīgais, kā bērns jau biju,
Ka pasaulē piedzimis šajā - atnācis esmu,
Grēcīgs līdz pat septītajam augumam,
Ar tēvu grēkiem, ko esot atnesis līdzi.

Tā reliģija teica, kad meklēju Dievu,
Baznīcas mūros, grēksūdzēs dziļās,
Grēku nožēlā man lika dzīvot,
Kāda cita vietā, vainīgam justies.

Ar pirkstu kratīja, rāja bargi,
No baznīcas dzina, elles liesmas solīja,
Ja teicu, ka Dievu redzu it visur,
Viņa celtā baznīca ir manī pašā.

Dievs, piedod - viņi nezina ko dara,
Pēc sava ģīmja un līdzības Radītāju redzot,
Uzspiestām dogmām, citiem pakļauties liekot,
Lai valdītu pār prātiem, un viņu sirdīm.

Labāk pagāns esmu ar Dievu sirdī,
Ne liekulis - ar vārdu mutē, zobenu rokā,
Mīlestības mācībai sekoju, ne burta kalpam,
Kādu nesis uz zemes reiz piesistais krustā.
/Egils Dambis/