Ne man tev ko aizliegt, ne tev man ko ļaut,
Viss pārklājies krāsmatu pelniem un sūnu.
No tā kas ir bijis - skaistā un mīļā,
Atmiņu oglītes kaut kur vēl kvēl.
Ne tev vairāk teikšu visus tos vārdus,
Ko tikai var mīļotai sievietei teikt,
Un nesajust man vairs tavus glāstus,
Ko sieviete mīļotam vīrietim sniedz.
Viss bijis un aizgājis, paliek vien pasaka,
Kurā palicis tikai - reiz bija...
Ziedi un skūpsti, zvaigžņotas naktis,
Bildinājuma gredzens, kam jēgas vairs nav.
Ne man tev ko pārmest, ne tev man ko teikt,
Ja vienmēr es sirdī biju tev lieks.
Kāpēc tu tagad vēl atpakaļ skaties,
Ja mīļotais vienmēr bijis tev cits?
Lai paliek pasaka kurā - reiz bija...
Atmiņas, atņemt ko nevar neviens.
Es neturu naidu, dusmas vai skumjas,
Jo arī pat saule reiz norietā iet.
/Egils Dambis/