Salauzta vijole, pārrautas stīgas,
Mīlestības dziesminieks nespēlē vairs.
Dvēseli paslēpjot dziļāk sev ''ķešā'',
Aiziet viņš rudens lapkritim līdzi.

Trūdošu lapu samestā kaudzē
Guļ blakus vijolei apspļautā sirds.
Ar stīgām, viegli vibrējot vējā,
Dziesmu sev pašai klusi tā dzied.

Dzied par mīlu piesistu krustā,
Dvēseli, kad tās siltums kļūst lieks.
Salauztu vijoli kritušās lapās,
Dziesmu, ko nedzird vairāk neviens.

Mīlestības dziesma, izgaistot vējā,
Dziesminieka dvēseli paņem sev līdzi.
Paliekot pati piesista krustā,
Lapās, kur dvēseles siltums ir lieks.
/Egils Dambis/