Es biju dzīvs un reizē dzīvam esot miris,
Starp ļaudīm ejot sejā mākslīgs smaids,
Možums neīsts, jautras runas, smiekli,
Sirdī tuksnesis, kur izdedzis it viss...

Tur plosās samums, smiltis nēsā,
Bez veldzes melnā zirgā jātnieks jāj,
Nav oāzes tam ceļā, vien tikai ļaužu maskas,
Starp sirdīm mirušām, kur jautri smiekli skan.

Daudz dzīvu miroņu klīst pārpildītās ielās,
Maskās dažādās ar tukšām acīm, sirdīm,
Mākslīgs dārzs tiem sirdīs pašu stādīts,
Vai tuksnesis, kur izdedzis it viss.

Reiz biju viens no viņiem tukšām acīm,
Dzīvs mironis, kas nespēj redzēt skatoties,
Kas atļauj melna zirga pakaviem pa sirdi bradāt,
Un samumam tur brīvi smiltis nest.

Jāpārdzimst man reiz bij' sirdī, garā,
Lai saprastu, ka dzīvība vēl manī kūsāt kūsā,
Ka paradīzes dārzs ir jāatrod man sevī pašā,
Bet pirms tam dzīvam esot jānomirst.

Tikai augšāmcēlies spēju saprast sirdi,
Ka tā spēj mīlēt neprasot sev daudz,
Ka dzīviem esot miroņus mēs paši radām,
Melnam jātniekam bez veldzes ļaujam sevī jāt.
/Egils Dambis/