Dāvināt sevi - nenozīmē pārdot sevi, Blakus gulēt - nenozīmē pārgulēt, Neatriebties - nenozīmē piedot, un atsevišķi būt - nenozīmē nemīlēt

Nozaga mīlestību, draudzība palika,
Un liesmiņa sirdī kas turpina degt.
Nodeva draugi, vistuvākie radi,
Un tukšums aiz dusmām palika kluss.

Joprojām sevi dāvinu citiem,
Bet nopirkt nevar mani neviens.
Nespiežu roku tiem kas reiz nodeva,
Un dvēselē dubļus ienesot brida.

Gulēt blakus ne pārgulēt varu,
Ja mīlestības jūtas sirdī man nav.
Un atsevišķi esot katram par sevi,
Mīlēt varu kā vēl nekad.

Esmu vien cilvēks kā daudzi citi,
Un cilvēcisks nav man nekas svešs.
Ar savu dzīves izpratni, apziņu,
Ko man atņemt nevar neviens.
/Egils Dambis/ 08.08.2023.

P.S. “Esmu cilvēks un nekas cilvēcisks man nav svešs” no seno romiešu dramaturga Terencija komēdijas).

Es šodien ieguvu, bet nezinu, vai tas nav zaudējums;
es šodien zaudēju, bet nezinu, vai tas nav brīnišķīgs ieguvums;
es raudu par varbūt jau rīt smieklīgo;
es priecājos, bet varbūt jau rīt pie manis steidz stindzinoša ziņa;
un mana pārliecība varbūt ir visnožēlojamākie meli, bet manos melos rīt atradīs patiesību;
es mīlu varbūt savu rītdienas ienīstamo, slogu un apnicību;
es ienīstu to, kas varbūt vienīgais ir pateicības vērts (kaut arī ienīst nemaz nespēju);
es esmu cilvēks, es esmu pretruna, un tieši tas ir pats cilvēciskākais.