Dzeja nemirst.

Vēl nemirst dzeja, vēl tautai slāpst,Pēc kaut kā patiesa, dzīva un īsta,Vēl dzejnieki raksta, dvēseli izliek,
Ar ļaužu sirdīm, cauri rindām runā.


Rit gadi pēc gada, nenomirst dzeja.
Tā iziet cauri visiem gadsimtiem līdz,
No tautas dainām līdz Čaka dzejai,
Caur sirdi tā ļaužu dvēselēs runā.

Dzejnieki raksta, nespēj tie nerakstīt,
Pazust nevar, kas nācis caur sirdi,
Tik patiesi īsts, sirsnīgs un dzīvs
Kā dzejnieka dvēsele atvērtā plaukstā.
/Egils Dambis/