Mans laiks



Man laiks ir viss, kas īsti man pieder,
Zibsnis mūžībā, bet ļoti skaists.
Mīlestības piepildīts, dāvināts, dalīts,
Visiem ko satikt bijis man lemts.

Piedodot, piedošanu lūdzot un esot,
Kopā ar draugiem un nedraugiem arī.
Mīlestību dāvinot, mīlestību saņemot,
Mūžības mirklis bijis tik īsts.

Drīz aizsaules dzirnavas mals manu laiku,
Mīlestības miltos samaļot to.
Laiku, kas sniegpārslu baltumā kritīs,
Ik sirdī, ko satikt bijis man lemts.

Vēl pieder man laiks, vēl varu mīlēt,
Vēl dāvināt laiku varu es tev.
Vēl dalīties mīlestībā varu ar tevi,
Pirms atmiņu sniegi pāri mums snieg.

Un arī kad aizsaules maltuve skarbā,
Izsijās laiku un mani sauks.
Mīlestība paliks atmiņu sniegos,
Sirdī ikvienam kas bijis man draugs.
/Egils Dambis/