Lai paliek kā ir



Tev nepietiks mūža iepazīt mani,
Jo esmu bezgalīgs, bezgalīgs stāsts.
Līdz mielēm, līdz sāpēm lasāms ar sirdi,
Grāmatā, kura vēl rakstīta nav.

Aiz septiņām atslēgām paslēptās asaras.
Dziļāko sirdī ko neredz neviens.
Nav iespējams izlasīt, var tikai nojaust
Un acīs reizēm pamanīt to.

Mēs varam kļūt tuvi pat vienā mirklī,
It kā viens otru jau pazītu sen.
Un justies labi, pat ļoti labi -
Līdz mielēm, līdz sāpēm, ka asaras birst.

Tomēr tev nepietiks mūža un aizmūža
Izlasīt stāstu, kam beigu nav.
Iepazīt mani tik dziļi un patiesi,
Ka atslēgas pašas no manis krīt nost.

Lai paliek kā ir...Lai paliek mirklis,
Kurā viens otru just varam mēs.
Dvēseļu tuvībā, sirdī un sapratnē,
It kā viens otru jau pazītu sen.
/Egils Dambis/