Rīts kā jau visi rudeņa rīti,
Cigarete, kafija, mīļotās skūpsts.
Zvaigžņu palagu ielokot debesīs,
Kurās jau zudusi samtainā nakts.
Rasas dimanti krāsainās lapās,
Pasmaidīt soli pasperot liek.
Par spīti vēja nerātnai dejai,
Kurš aiz apkakles plosoties lien.
Debesīs plīvo mākoņu skrandas,
Tur kāda dzērve neprātā kliedz.
Aiznesot līdzi vasaras atmiņas,
Kurās sapņi kā klaidoņi klīst.
Vakara krēsla laternu stundā,
Steigties uz mājām atpakaļ liek.
Mīļoto apskaut, sasildīt, skūpstīt
Zvaigžņu palagu debesīs klāt.
Klusums un nakts, kā visas naktis,
Mīļotās elpā aizmidzis skūpsts.
Ķemeņu siltumā ievītie glāsti,
Gaida līdz uzausīs kārtējais rīts.
/Egils Dambis/