Akmenī iekalšu vārdus, ka mīlu
Vienīgo tevi, vairāk par sevi.
Manis vairs nebūs, bet vārdi paliks
Un mīla, kurai ir mūžības spēks.

Rakstīšu dzejā vārdus, ka mīlu
Vienīgo tevi, vairāk par sevi.
Manis vairs nebūs, bet dzeja paliks,
Un lasīs to vēl kāda mīloša sirds.

Lūgšanās teikšu vārdus, ka mīlu
Vienīgo tevi, vairāk par sevi.
Manis vairs nebūs, bet dievi dzirdēs
Vārdus, ko teica reiz mana sirds.
/Egils Dambis/