Kā Fēnikss celšos no pelniem

Kā Fēnikss celšos no pelniem,
No uguns Tavā mīlestības liesmā,
Kas Tev tik kaisles ilūziju spēle vien bij,
Sadegu, izdegu, pārvērtos pelnos...

Kaislē un neprātā, zuda veselais saprāts,
Izkusu Tevī, pats sadegot sevī,
kļūstot par pelniem, zaudēju sevi...
Zaudējot sevi - atradu sevi.

Kā Fēnikss celšos no pelniem,
Jaunai mīlestībai - tīrai, patiesai, neviltotai.
Bez viltus un maldiem, bez ilūzijām,
Divu cilvēku plaucētam lotosa ziedam,
Katra sirdī,kam mājvieta ir.

Nezudīs kaisle, pazudīs maldi,
Atvērtās sirdīs nebūs tiem vietas,
Krāšņi uzziedēs sirdīs lotosa ziedi,
Vienā sirdspukstā, vienā smaržā,
Tevi un mani tie savienot spēs...

Kā Fēnikss celšos no pelniem...

/Egils Dambis/