Dievnamā ieejot.


Patiesā ticībā ieeju Dievnamā,
Galvu cieņā liecu altāra priekšā.
Neesmu te bieži, ienāku reti,
Vien tad, kad sirds un dvēsele sauc.

Mana baznīca vienmēr ir mana sirds,
Dievnams ir vieta, kur mieru sev rast.
Kur palūgt varu par tuvajiem saviem,
Un tiem, kam manu lūgšanu trūkst.


Nāku šeit pabūt vienatnē ar sevi,
Ar Tēvu parunāt, apcerē grimt.
Atbildes saņemt, ko nerodu sevī,
Un par saviem mīļajiem lūgt.

Palūgt par visiem, kam grūtāk par mani,
Kam vairāk par mani tas vajadzīgs ir.
Par mīļajiem saviem - veselību viņiem,
Un spēku, izturību lai Dieviņš man dod.

No Dievnama aizeju mierīgu sirdi,
Ar Augstāko saikne nav zudusi nekad.
Baznīca sirdī man bijusi vienmēr,
Ko neiedos mācītājs, ne draudzes gans.
/Egils Dambis/