Ceļš


Eju caur sniegu un eju caur vēju
Līdz asinīm cieši sakniebtām lūpām,
Caur smiekliem un asarām un ļaužu nievām
Uz zemi, kur dzīvais vienmēr ir dzīvs.

Bulvāru gaismās un tumšajās ielās
Skatlogiem garām, kas vilinot sauc.
Eju caur nodevības pelniem un lamām
Uz zemi, kur kritušais vēl ir ko vērts.

Caur lepnības sejām un augstprāšu vīpsnām,
Caur pielūgsmes elkiem un zelta teļiem.
Eju es cauri caur plosīto sirdi
Un dvēseli savu, ko nenoies cits.

Atmetot gudrību, atmetot lepnību,
Kā nolemtais spītīgi turpinu iet,
Pret sauli un kaiju baltajiem spārniem,
Lai nolemtā stundā būtu es tīrs.

Sakniebtas lūpas, kritieni ceļā
Caur ērkšķiem uz zvaigznēm joprojām ved,
Pie dvēseles savas un Dieva vaiga
Uz zemi, kur dzīvais vienmēr ir dzīvs.
/Egils Dambis/