Domu pieturā pirms diviem gadiem,
Satikās Viņas un Viņa sirds.
Klusiņām, bikli kā trīsošas lapas,
Kuras no koka taisās jau krist.
Atmiņu pavasaris Viņam un Viņai,
Kā koka lapas cerībā plaukst,
Domu pieturā tiekoties sirdīm,
Kuras pēc glāsta ilgojas sen.
Norieta vasara Viņam un Viņai,
Vilšanās, prieki, pusdzīves mūžs.
Līdz rudens salnu nojausmai klusai,
Kad sirds vēlas otras siltumā būt.
Domu pieturā satikās sirdis,
Kā nojausma, lūgums, kā koka lapa
Viņam un Viņai rudeņa vējā,
Kā dzērve kas tālu debesīs kliedz.
Domu pietura - robeža smalkā,
Satikt, ieraudzīt, atpazīt īsto.
Tuvoties maigi otrai un saudzīgi,
Kā koka lapu to nenotraukt.
/Egils Dambis/