Vilkumātes vienīgais darbs ir kaulu vākšana. Viņa vāc un glabā to, ko lielā pasaule jau pazaudējusi. Viņas ala ir pilna ar visu iespējamo apkārtnē dzīvojušo radību kauliem – no brieža ragiem līdz vārnas nagiem. Taču viņas īpašā tiecība ir vilki.
Viņa rāpjas akmeņainos pakalnos, izstaigā izžuvušu upju gultnes, un meklē, vienmēr meklē. Kauliņu pēc kauliņa, lai varētu salikt skeletu visā pilnībā.
Kad viss savākts, nekas vairs netrūkst un ikviens gabaliņš nolikts īstajā vietā, viņas priekšā ir izbalojušas, bet noteiktas un skaistas kādas radības aprises. Viņa iekur uguni, lūkojas liesmās un domā par to, kura dziesma būs īstā.
Beidzot viņa zina. Nu viņa pieceļas un nostājas pie gulošās radības, paceļ rokas pār to, un dzied. Kamēr dziesma skan, ribas un stilbi apaug ar miesu. Kamēr dziesma skan, radībai rodas āda un spalva. Un, dziesmai skanot un skanot, tajā mostas jauna dzīvība – pinkainā un tvirtā aste sakustas. Un, dziesmai vēl skanot un skanot, radība sāk elpot.
Vilkumātes dziesma vēl skan arvien, – tik dziļi, ka tuksneša smiltis sāk drebēt, un jauna vilcene atver acis, slienas kājās un dodas skrējienā pa upes gravu.
Varbūt no lielā ātruma, varbūt no upes ūdens šļakatām, vai no saules vai mēness staru spēles uz sāniem, tikai kādā acumirklī, kas skrienot uzplaiksnī, acu skatam garām nozib sieviete, - brīva un smejoša mirklī tā aizskrien pretī apvārsnim.
Tādēļ atceries – ja nu Tu apmaldies mežā vai tuksnesī, ja tuvojas saulriets un Tu esi noguris un pazaudējies, varbūt Tev ir paveicies. Varbūt Vilkumātei Tu iepatiksies un viņa Tev kaut ko atklās. Kaut ko no dvēseles.