No tīra zelta ir tava sirds,
Tā spīd un laistās, un spoži mirdz.
No zelta, ko saujā nav iespējams paņemt,
Ko tikai ar sirdi mīlot var just.

No spožām pērlēm ir dvēsele tava,
Nevainīgi balta tā svētībā mirdz.
Kā Dieva rota radību krellēs,
Ko līdzīga dvēsele tikai var just.

No dimanta cieta ir veidots tavs gars,
Nesalauzts, brīvs kāds esi tu pats.
Kā iedvesma celties, nesalūzt, iet,
Ko vājāks par tevi gars tikai var just.

Tu esi kā paraugs, kā dārgakmens īsts,
Kā avots pie kura veldzi var smelt.
Jo tevī ir ielikts tas Dieva spēks,
Ko var visi cilvēki apkārt tev just.
/Egils Dambis/