Skrien gadi projām un vēji,
Tie mīlu aiznes sev līdz,
Kas bija man senajās dienās
Un atpakaļ neatnāks vairs.
Ļauj atgiezties, Vējamāt, vējam,
Kas mīlu sev aiznesa līdzi,
Man justies tagad vairs liekot
Kā kokam, kas vientuļi kalst.
Atgriez man dzīvības spēkus,
Ko mīlestība spēj tikai dot.
Ar vēju un jaunām vēsmām,
Kas kokam liek zaļot un plaukt.
Atgriez man, Vējamāt, vēju,
Kas mīlēt lika un skumt.
Nebūt vairs vientuļi vienam,
Jo mīlot tāds nevaru būt.
Nav nozīmes gadu skaitam,
Bet vējam, kas mīlēt man liek.
To lūdzu Tev, Vējamāt, šodien,
Lai mīlestībā varu es plaukt.
/Egils Dambis/